Mūžībā devies Dailes teātris leģendārais aktieris Gunārs Placēns (1927 – 2024)

30. novembrī 97 gadu vecumā mūžībā devies Dailes teātris leģendārais aktieris Gunārs Placēns (31.08.1927. – 30.11.2024.).

Gunārs Placēns dzimis 1927. gadā Madonas apriņķa Sausnējas pagasta “Zemturos”, zemnieku Kārļa Placēna un Kristīnes Baltpurviņas ģimenē. Mācījies Sausnējas Jāņa Zālīša sešgadīgajā pamatskolā, Vestienas lauksaimniecības un lopkopības skolā, līdztekus darbojies Sausnējas Kultūras nama teātrī. 1947. gadā pēc mācībām Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumā (Vecbebru muižas ēkā) ieguvis biškopja agronoma diplomu un sācis mācīties Latvijas Teātra un horeogrāfijas vidusskolā, vēlākajā LPSR Valsts Teātra institūtā, ko absolvēja 1951. gadā. 

Tajā pašā gadā Gunārs Placēns sāka darboties Dailes teātrī, kura aktieris bijis 70 gadus. “Spēka un ekstāzes aktieris” – tā Eduards Smiļģis, paņemot jauno aktieri savā teātrī, teicis par Gunāru Placēnu, kurš gribēja spēlēt varoņlomas, bet tām bija vajadzīga cita “faktūra”. Tā vietā Gunārs Placēns kļuva par “mazo ļaužu dziesminieku”, kā viņu nosaucis teātra kritiķis Gunnars Treimanis.

Gunārs Placēns bijis režisoru pieprasīts aktieris, viņa lomu skaits sniedzas pāri simtam. Par Gunāra Placēna mūža lomu, kas nesaraujami saistās ar aktiera personību, kļuva kareivis Jozefs Šveiks Jaroslava Hašeka romāna dramatizējumā “Šveiks” (1961, insc. E. Smiļģis, rež. N. Vētra-Muižniece, L. Šmits). Nozīmīgāko aktiera lomu vidū ir arī tādi tēli kā “loceklis vairākās valdēs” Fēlikss Ģīga M. Birzes komēdijā “Sākās ar melno kaķi” (1966), Ādolfs Alunāns latviešu teātra simtgades iestudējumā “Lai top!” (1968), doktors Votsons “Šerlokā Homsā” (1979) un Dona Kihota uzticamais pavadonis Sančo Pansa M. de Servantesa “Donā Kihotā” (1984). 

Nozīmīgs bijis arī Gunāra Placēna devums latviešu kinofilmās. Debitējis kino 1958. gadā ar Augusta Caunas lomu filmā “Latviešu strēlnieka stāsts”, G. Placēns nospēlējis virkni spilgtu lomu darbos, kas pieder mūsu kino klasikai: Pēteris (“Ilze”, 1959, rež. Rolands Kalniņš), Lakstīgala (“Kapteinis Nulle”, 1964, rež. Leonīds Leimanis), Drekberģis (“Mērnieku laiki”, 1968, rež. Voldemārs Pūce), Ludis Cubuks (“Nāves ēnā”, 1971, rež. Gunārs Piesis), apdrošināšanas aģents (“Dāvana vientuļai sievietei”, 1973, rež. Ēriks Lācis), Visvaris (“Īsa pamācība mīlēšanā”, 1982, rež. Imants Krenbergs), seniors (“Džimlai rūdi rallallā”, 2014, rež. Māris Putniņš, Jānis Cimmermanis). 20. gs. 70. gados televīzijā tika pārraidīti humoristiski muzikālie raidījumi par Hugo Diegu, kur līdzās Edgara Liepiņa atveidotajam varonim darbojās G. Placēna Žanis Vieplis. Vēlāk šis aktieru tandēms ar koncertprogrammām daudz braukāja pa Latvijas kultūras namiem un estrādēm. Par aktieri uzņemta īsmetrāžas televīzijas dokumentālā filma “Gunārs Placēns” portretfilmu ciklā “Dominante” (2006, rež. Ilona Brūvere).

Gunārs Placēns saņēmis padomju laika goda nosaukumus “Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks” (1971), “Tautas skatuves mākslinieks” (1977). Pēc neatkarības atgūšanas G. Placēns ir saņēmis Barikāžu medaļu, Triju Zvaigžņu ordeni (2011), “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu (2018).

“Gunārs Placēns ir spilgts raksturkomiķis, kura talantu iezīmē neizsīkstoša fantāzija, improvizācijas spējas, gaiša humora izjūta un artistisks temperaments. Savos tēlos aktieris sabiezinājis dzīves patiesības krāsas, lai ar tām atklātu īsto lomas būtību. G. Placēns daudz spēlējis lomu situāciju komēdijās. Enerģiska plastika, ātra reakcija uz notiekošo un spēles azarts ļauj viņam veidot savdabīgus raksturus un iemūžināt visdažādāko tipu galeriju,” par aktieri raksta teātra kritiķe Evita Mamaja.

KrodersLV redakcija izsaka līdzjūtību mākslinieka tuviniekiem un kolēģiem!