Mūžībā devies režisors Valentīns Maculēvičs (1950-2024)

2024. gada 3. septembrī mūžībā devies bijušais Valmieras teātra režisors Valentīns Maculēvičs (1950-2024)

Valentīns Maculēvičs dzimis 1950. gada 2. maijā Rīgā. Studējis Latvijas Valsts konservatorijas teātra fakultātē, 1977. gadā absolvējis Maskavas Lunačarska Teātra mākslas institūta režijas fakultāti un sācis strādāt par Valmieras teātra režisoru. 1981. gadā iestudēja Paula Putniņa lugu “Uzticības saldā nasta”, kuras izrādīšanu Latvijas PSR varas orgāni aizliedza.

No 1982. līdz 1983. gadam stažējās Maskavas Dramatiskajā teātrī, no 1983. līdz 1992. gadam bija Valmieras teātra režisors. Vēlāk bija Jaunatnes teātra aktieru trupas mākslinieciskais vadītājs (1992—1996), tad Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs (1996—2001) un direktors (2000—2001). Kopš 2001. gada darbojies kā neatkarīgais režisors, īsu laiku bijis politiskā teātra Pro et Contra (dibināts 2005. gadā) mākslinieciskais vadītājs un režisors, vēlāk strādājis Liepājas teātrī un neatkarīgajos teātros “Kabata” un “Austrumu robeža”.

Valentīna Maculēviča radošajā dzīvē nozīmīgākais darba periods saistīts ar Valmieras teātri (1983-1992), kur tapa Latvijas teātra vēsturē leģendāri iestudējumi – Raiņa “Spēlēju, dancoju” (1981), Raiņa “Mīla stiprāka par nāvi” (1983), E. Rostāna “Sirano de Beržeraks” (1985), Raiņa “Daugava” (1988), V. Šekspīra “Romeo un Džuljeta” (1989), R. Blaumaņa “Pazudušais dēls” (1990) u.c.

Teātra zinātniece Valda Čakare uzsver: “Bez pārspīlējuma var teikt, ka pagājušā gadsimta 80. gados Valentīns Maculēvičs ir latviešu teātra “saucēja balss”. Viņa aicinājums un sūtība teātrī – sociālā diagnostika. “Teātris nav spogulis, teātris ir palielināmais stikls,” režisors, citējot Vladimiru Majakovski, mēdz teikt. Savās izrādēs viņš metodiski ārda realitātes ilūziju, tāpat kā to darīja vācu teātra reformators Bertolts Brehts.”[1]

Par Valentīna Maculēviča nozīmīgāko izrādi kļūst Raiņa “Daugavas” skatuves versija Valmieras teātrī (1988), par ko teātra zinātniece Silvija Radzobe raksta: “Tā bija uzdrošināšanās, turklāt negaidītā aspektā, gan arī pārsteigums, un pats galvenais – īstā izrāde īstajā laikā. Gan Valmierā, gan jo īpaši viesizrādēs Rīgā publika izrādes noslēgumā cēlās kājās, kas tolaik teātrī notika visai reti, un nereti dziedāja “Dievs, svētī Latviju!”. Uzvedums bija iestudēts laikā, kad Latvija vēl nebija brīva. Rainis pirmo reizi šeit formulē Latvijas valstiskuma ideju, vienkāršajos vārdos “zeme – tā ir valsts”. Izrāde skaļi izteica to, ko Latvijas domājošie, jūtošie cilvēki tai laikā nojauta, par ko sapņoja, bet vēl vairāk – par ko baidījās, ka sapņi kārtējo reizi var palikt tikai sapņi.”

KrodersLV redakcija izsaka līdzjūtību mākslinieka tuviniekiem un kolēģiem!