Teātra mākslinieki pauž atbalstu Ukrainai

Vairākos teātros darbojošies mākslinieki pauž atbalstu Ukrainai.

Vairāki Krievijas teātru vadītāji atkāpušies no amata, nosodot Krievijas karadarbību Ukrainā:

Jeļena Kovaļska, Maskavas Meierholda centra direktore, paziņojusi, ka protestējot atkāpjas no amata valsts subsidētā teātrī. Viņa apgalvo: “Nav iespējams strādāt slepkavas labā un saņemt algu no viņa.”

Lietuvas teātra režisori Rims Tumins un Mindaugs Karabauskis atteikušies no darba Maskavas teātros. Tumins paziņoja, ka no mākslinieciskā vadītāja darba Jevgēņija Vahtangova vārdā nosauktā Valsts akadēmiskā teātra Maskavā aizgājis jau 9. februarī. “Tas, kas notika un pašlaik notiek Ukrainā, man nav saprotams – es atbalstu stingru pozīciju pret visu, kas pašlaik ir saistīts ar Krieviju, un konkrēti mani,” režisors raksta sociālās saziņas vietnēs, piebilstot, ka ir gatavs aiziet no darba arī Viļņā.

Arī Vladimira Majakovska vārdā nosauktā Maskavas akadēmiskā teātra mākslinieciskais vadītājs Karabauskis paziņojis, ka aizgājis no darba Krievijas teātrī. Maskavas teātrī viņš strādāja kopš 2011. gada. Kopš 2005. gada viņš saņēmis piecas Krievijas augstākās teātra balvas “Zelta maska”, kā arī citas atzinības zīmes.

“Tas, kas notika un pašlaik notiek Ukrainā, man nav saprotams – es atbalstu stingru pozīciju pret visu, kas pašlaik ir saistīts ar Krieviju, un konkrēti mani,” paziņojis režisors Rims Tumins.

Vairāk lasi šeit.

 

Krievijas žurnāls “Teātris” (“ТЕАТР”) pārpublicējis izcilā krievu režisora Ļeva Dodina vēstuli, ar kuru viņš pirms dažām dienām vērsies pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina:

“В распоряжении редакции оказалось письмо Льва Додина, всемирно известного российского режиссера, художественного руководителя Малого драматического театра – Театра Европы. Как нам стало известно, несколько дней назад Лев Додин обратился с личным письмом к президенту Путину. Данное письмо, поступившее в редакцию, – открытое, журнал ТЕАТР. публикует его полностью. Сказать «потрясен» – ничего не сказать. Мне, ребенку Великой Отечественной Войны, даже в страшном сне невозможно было себе представить российские ракеты, направленные на украинские города, села, загоняющие киевлян в бомбоубежища, заставляющие их бежать из своей страны. В детстве мы играли в оборону Москвы, Сталинграда, Ленинграда, Киева. Даже невозможно вообразить себе, что сегодня Киев обороняется или сдается российским солдатам и офицерам. Мозг прилипает к черепу и отказывается видеть, слышать, рисовать себе подобные картины. Последние два года вселенского мора должны были напомнить всем нам, живущим по все стороны всевозможных границ, как хрупка и уязвима человеческая жизнь, как в одну минуту рушится мир, когда мы теряем любимых людей. Не напомнили. В эти дни рушится мир тех, чьи близкие умирают, рушится мир тех, кто убивает чьих-то близких. Милосердие, жалость, сопереживание не поддаются воле государств и политиков. Невозможно диктовать людям, когда и за кого им бояться, когда и кого им жалеть. Управлять чувствами людей не научилось пока ни одно государство. Миссия искусства, культуры всегда была и есть, особенно после всех ужасов 20 века, научить человека воспринимать чужую боль как свою, понять, что ни одна идея, самая великая и прекрасная, не стоит человеческой жизни. Сейчас уже можно сказать: с этой миссией культура и искусство снова не справились. Мне семьдесят семь лет, мне несложно представить себе, что будет дальше везде и всюду: разделение на правых и неправых, поиск внутренних врагов, поиск внешних врагов, попытки смоделировать прошлое, смириться с настоящим, переписать будущее. Все это уже было в 20 веке. В эти дни мы дожили до будущего. Именно в эти дни начался 21 век. Мы все вместе позволили этому веку наступить. Наступить таким, каким он наступил. Наступивший 21 век оказался страшнее века двадцатого. Что остается делать? Молиться, каяться, надеяться, умолять, требовать, протестовать, уповать? Наверное, все, чего мы не делали до сих пор: любить другого, прощать другого как прощаем самих себя, не верить во Зло и не принимать Зло за Добро. Мне семьдесят семь лет, за свою жизнь я потерял очень многих людей, которых любил. Сегодня, когда над нашими головами вместо голубей мира летают ракеты ненависти и смерти, сказать могу только одно: остановитесь! Организм человечества не лечится хирургическими операциями. От любого оперативного вмешательства истекает кровью тот, кого оперируют, и заражается неизлечимым сепсисом тот, кто оперирует. Остановите хирургическое вмешательство. Наложите жгуты на раны. Совершим невозможное: сделаем 21 век таким, каким он мечтался, а не таким, каким мы его сделали. Я делаю то единственное, что могу: я умоляю, остановитесь! Остановитесь. Я УМОЛЯЮ! – Лев Додин”

Krievijas rakstnieki, žurnālisti un režisori aicina apturēt karu ar Ukrainu:

“Ir sācies Krievijas karš pret Ukrainu – tas ir mūsu kauns. Tas ir mūsu kauns, bet diemžēl atbildēt par to nāksies vēl mūsu bērniem, pavisam jaunu un arī nedzimušu Krievijas cilvēku paaudzei. Mēs negribam, lai mūsu bērni dzīvotu agresorzemē, lai viņi kaunētos par to, ka viņu armija uzbruka neatkarīgai kaimiņu valstij. Mēs aicinām visus Krievijas pilsoņus pateikt “nē” šim karam. Mēs neticam, ka neatkarīga Ukraina ir drauds Krievijai vai jebkurai citai valstij. Mēs neticam Vladimira Putina paziņojumam, ka pār ukraiņu tautu valda “nacisti” un viņus vajag “atbrīvot”. Mēs pieprasām pārtraukt šo karu.”

No krievu valodas tulkojusi Edīte Tišheizere.

Šī aicinājuma autors ir žurnālists Mihails Zigarjs. To parakstījuši rakstnieki Boriss Akuņins, Dmitrijs Bikovs, Dmitrijs Gluhovskis, Vladimirs Sorokins, dramaturgs Ivans Viripajevs, režisori Vladimirs Mirzojevs, Andrejs Hržanovskis, Iļja Hržanovskis, žurnālists, Nobela prēmijas laureāts Dmitrijs Muratovs, publicists Leonīds Parfjonovs, izdevēja Irina Prohorova, aktrise Čulpana Hamatova.

Arī Latvijas Jaunā teātra institūts izsaka atbalstu Ukrainas tautai šajās dienās, kad cilvēku pamattiesības un cieņa pret otra cilvēka dzīvību un vērtībām tiek brutāli iznīcinātas. Šis ir uzbrukums visai demokrātiskajai sabiedrībai, kuras labā Ukraina drosmīgi atvaira pirmos triecienus.

Laikmetīgā teātra uzdevums vienmēr ir bijis tuvināt cilvēkus, palīdzot veidot sarunu ar pasauli un risināt dialogu pāri valstu robežām. Mēs arī turpmāk esam gatavi nodrošināt vietu, kur “dot iespēju mieram”* un veidot jaunas – cilvēcīgākas, iejūtīgākas attiecības ar pasauli, ar citādo, ar otru, lai iemācītos pārvarēt politikas radīto distanci.

Rīkojot starptautisko jaunā teātra festivālu “Homo Novus” vai atbalstot māksliniekus, mēs vienmēr esam aicinājuši savus skatītājus būt drosmīgiem, atvērtiem jaunai pieredzei un izbaudīt savu brīvību – iespēju neatkarīgi domāt un rīkoties pašam. Taču šāda neatkarība ir iespējama tikai tad, ja mēs cienām un atbalstām cits cita suverenitāti. Atsaucoties uz rakstnieku Eduāru Glisānu – ir svarīgi turēties kopā kā arhipelāgam, lielam skaitam mazu vienību, kas jūtas savstarpēji saistītas, un nekļūt par vienveidīgu un dominējošu kontinentu.

Šāda līdzās pastāvēšana ir iespējama, tikai sekojot taisnīguma principiem. Noziedzība un meli nekad nav taisnīgi. Mēs novērtējam ikvienu, kurš šajās dienās protestē pret netaisnību un aizstāv savus tuvākos.

LJTI ir gatavs praktiski atbalstīt Ukrainas māksliniekus, kas meklēs uzturēšanās un nodarbinātības iespējas Latvijā, kā arī iestāties par ikviena cilvēka dzīvības un cieņas neaizskaramību.

Ukrainas mākslinieki ir aicināti sazināties ar mums, rakstot uz e-pastu contact@theatre.lv. Gadījumos, ja mākslinieka drošība ir apdraudēta, ērti un droši var pieteikties palīdzībai, arī izmantojot Artists at Risk izveidoto pieteikuma veidlapu: https://artistsatrisk.org/apply/?lang=en“

Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas (AICT-IATC) Krievijas sekcija nosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā: “Mēs paužam protestu visos veidos – manifestos un parakstot petīcijas pret karu. Mēs jūtam kaunu un bezpalīdzību. Lai teātris vienmēr būtu kā vieta humānismam!”

Publiskus paziņojumus, komentējot Krievijas karadarbību Ukrainā, publicējuši arī vairāki latviešu mākslinieki:

Režisors Alvis Hermanis (Facebook, 24.02.2022):

“Par dažiem maldiem. Lai arī grūti, centīšos bez emocijām un patosa. Kad 2014.gadā, pēc Krimas notikumiem, atteicos strādāt Maskavas Lielajā teātrī, manam individuālajam boikotam sekoja tikai daži JRT aktieri. Visi pārējie Eiropas mākslinieki mūs apcēla, mūsu pašu Nacionālais teātris, piemēram, uzreiz devās viesizrādēs uz Maskavu un Kirils Serebreņņikovs mani publiski nosauca par džihādistu, kurš pieteicis karu krievu kultūrai. Kopš šodienas jebkādas sankcijas ir nokavētas, – par vēlu. Toreiz to vajadzēja darīt visiem, bet tagad – viss, par vēlu. Jo skaidrs, ka Krievijas pusei tas tagad būs vienalga, tā viņiem nu ir apzināta izvēle. Otra liela kļūda ir uzskatīt, ka pie vainas ir tikai viens cilvēks –  Putins. Tiem, kas saprot krieviski un seko, ir skaidrs, ka notiekošo aktīvi atbalsta vairāk kā puse krievu un otra puse to atbalsta ar savu klusēšanu vai nekā nedarīšanu. Mēs ar jums viņus nesaprotam, bet viņiem ir gan sava loģika, gan savs patoss. Vainot notiekošajā vienu cilvēku ir ļoti vienkāršota un infantila pieeja, kura nepalīdz saprast traģēdijas iemeslus. Šekspīra lugu finālos parasti autors iedod kādu teikumu, kas nupat aprakstītās cilvēku kaislības ļauj apskatīt no objektīva redzespunkta, no, tā saucamā,- “Dieva acs” leņķa. Tad, lūk, mēģinot saprast notiekošā kopbildi, – kāda tā izskatītos no citplanētiešu viedokļa? Piemēram, – uz planētas Zeme iestājušies haotiski pārejas laiki, dažādas valstu grupas mēģina piedāvāt savus nākotnes eksistences modeļus. Savās vērtībās balstīts civilizācijas projekts/koncepts ir gan ķīniešiem, gan amerikāņiem, gan musulmaņiem, gan krieviem. Eiropiešiem it kā īsti vairs nav, bet viņi dara pakaļ amerikāņiem, pieņemsim. Tad, nu, krievi kopā ar viltīgajiem ķīniešiem ir nolēmuši bloķēties un izveidot savu Eirāzijas civilizāciju. Iespējams, pat norobežojoties no pārējās pasaules un kļūstot pašpietiekami. Apzināts lēmums, lai pasargātu sevi no ārpasaules “vīrusiem”, kas, viņuprāt, tos apdraud. Tāda varētu būt viņu ilgtermiņa stratēģija. Pirms jaunā “dzelzs priekškara” pašrocīgas uzcelšanas paņemot līdzi vēl “savējos”, no Ukrainas. Taivāna jau gatavojas. Un visbeidzot. Šai mums kritiskajā brīdī vislielākā atbildība ir uz rietumu politiķiem un diplomātiem. Jo īpaši, Latvijas. Turpmākais tagad atkarīgs tieši no viņiem. Kad notiks katastrofa arī pie mums, būs bezjēdzīgi un par vēlu vainot krievus, jo viņi šobrīd ir satrakojušies un ir gatavi uz visu. Putina mājieni šī rīta kara pieteikumā par atomieroču pielietošanu jāuztver pilnīgi nopietni, atcerēsimies arī militārās kodolieroču mācības pirms pāris dienām, kuras Putins vadīja personīgi. Cilvēku seju skenēšana ir daļa no manas profesijas un, ticiet man, viņš vispār nejokoja. Tas, ka šorīt mūsu pasaule sabruka, nozīmē ne tikai to, ka otrpus Krievijas un Baltkrievijas robežas ir šobrīd mums naidīgs spēks, bet arī to, ka rietumu diplomātija smagi izgāzās, jo pieļāva visu šo situāciju. Tāpēc vainu jādala uz pusēm. Tik tālu tas nedrīkstēja nonākt. Tāpat kā NATO valstis parādīja savu nespēju saprast Afganistānu, tāpat visus šos gadus mēs esam liecinieki tam, kā rietumu politiķi Krieviju mēra tikai pēc saviem kritērijiem un dzen kaktā. Tā ir liela kļūda. Jebkurš psihologs to jums pateiks. Ja agresīvi noskaņotam cilvēkam rokā granāta, tad strostēšana varētu nepalīdzēt. Krievi tikai ārēji izskatās pēc eiropiešiem. Patiesībā tā ir pilnīgi cita civilizācija, ar citām vērtībām, citu reliģiju, citu mentalitāti. Cilvēki uz šīs Zemes ir dažādi. Pat, ja mums tas nepatīk. Tieši to es gribēju pateikt, – šobrīd notiekošais nav viena cilvēka problēma. Tā ir divu atšķirīgu civilizāciju sadursme par izdzīvošanu nākotnē. Cilvēks joprojām ir bioloģiska būtne un daba mēdz būt nežēlīga. Ja tomēr esam racionālas būtnes, tad jāmeklē izeja.”